Interaktīvs pastaigu maršruts "Hanzas liecības Rīgā"

Interaktīvs pastaigu maršruts
Pasākuma informācija

Kopš Hanzas laikiem Vecrīgas apbūve ir pilnībā mainījusies, tomēr pilsētā aizvien ir liecības, kas atgādina par brīvās tirdzniecības un tirgotāju laikiem mūsu pilsētā. Lejuplādē pastaigu maršruta karti un dodies interaktīvā piedzīvojumā.

Izmantojot pastaigu maršruta karti, iespējams uzzināt, kur viduslaikos Daugavmalā piestāja tirdzniecības kuģi, kur atradās dārgāko preču noliktavas, kur risinājās saviesīgas sarunas un kur notika pati tirgošanās! Pie katra objekta iepazīsties ar vēsturnieka Mārtiņa Vāveres sagatavotajiem materiāliem un ieraugi, kā pilsēta konkrētajā vietā izskatījās Hanzas laikā.

Maršruts sākas no Pulvertorņa (objekts Nr. 1), tālāk tas virzās pa Meistaru un Kalēju ielu un, nogriežoties uz Teātra ielu, aizved tā gājēju uz tirdzniecības centru “Galerija Centrs” un Rīdzenes ielu (objekts Nr. 2 pie Rīgas kuģa stenda). Tad jādodas virzienā uz Audēju ielu, pēc tam jāpagriežas pa labi un Audēju un Kalēju ielas krustojumā jāturpina ceļš pa Kalēju ielu. Pa to gājējs nonāk Alberta laukumā (objekts Nr. 3). No Alberta laukuma maršruts virzās pa Alksnāja ielu līdz Mārstaļu ielai, kur pagriežas pa labi un turpina kustību uz Skārņu ielu (objekts Nr. 4). Pēc tam ceļš ved gar Rīgas Sv. Pētera baznīcu (šķērsojot Reformācijas laukumu), pāri Kungu ielai un nonāk Rātslaukumā (objekti Nr. 5, 6, 7, 8 un 9). Tad maršruts turpinās pa Kalēju ielu, garām kafejnīcai “Egle” līdz Kaļķu ielai 2 (Kaļķu un Mazās Monētu ielas krustojums, objekts Nr. 10). Tālāk tas virzās pa Mazo Monētu ielu līdz Šķūņu ielai, pagriežas pa kreisi, pēc tam pa labi uz Amatu ielu (objekti Nr. 11, 12), tad pagriežas pa kreisi uz Meistaru ielu, pēc tam pa kreisi uz Zirgu ielu (iela starp Lielo ģildi un Finanšu ministrijas ēkām). Tad maršruts ved pa kreisi uz Šķūņu ielu, pēc tam pagriežas pa labi uz Tirgoņu ielu, aizvedot līdz Tirgoņu un Krāmu ielas stūrim (objekts Nr. 13). Tad tas ved pa Krāmu ielu līdz Jaunielai un tālāk uz Doma laukumu (objekts Nr. 14). Pēc tam, nogriežoties uz Herdera laukuma pusi, tas virzās pa Mūku ielu, kas atrodas pie viesnīcas “Gutenbergs”, tad pa kreisi uz Mazo Muzeja ielu līdz Bīskapa gātei, bet pēc tam nogriežas pa labi uz Miesnieku ielu. Dodoties pa Miesnieku ielu un šķērsojot Pils ielu, nonāk Mazajā Miesnieku ielā un pēc tam Mazajā Pils ielā, un, nogriežoties pa labi, redzams objekts Nr. 15. Pēc tam maršruts ved pa Mazo Pils ielu līdz Jēkaba ielai, kurā pagriežas pa kreisi un jādodas līdz Mazajai Trokšņu ielai, kas aizved līdz Aldaru ielai (objekts Nr. 16). Tālāk maršruts ved cauri Zviedru vārtiem, jāpagriežas pa labi uz Torņa ielu, pēc tam jāiet gar Bastejkalnu un kafejnīcu “Sala” un jāšķērso kanāla tiltiņš. Tālāk jādodas pa labi, pa Reimersa ielu (starp viesnīcu “Grand Poet Hotel” un Latvijas Okupācijas muzeju) līdz Kalpaka bulvārim. Tad jānogriežas pa kreisi līdz Latvijas Mākslas akadēmijai (objekts Nr. 17). Pēc tam maršruts ved pa Kalpaka bulvāri garām Krievijas vēstniecībai līdz Elizabetes un Strēlnieku ielas krustojumam. Tālāk jādodas pa Strēlnieku ielu līdz Latvijas Ugunsdzēsības muzejam, jāšķērso Hanzas iela (objekts Nr. 18). Tad pa Hanzas ielu jādodas līdz koncertzālei “Hanzas Perons” (objekts Nr. 19).

Kopā 5,26 km.
Karti var apskatīt ŠEIT.

 

Mūsdienās teju katra Eiropas pilsēta, kura viduslaikos iekļāvās Hanzas savienības ekonomiskajā un kultūras telpā, izceļ Hanzas nozīmi savas pilsētas vēsturē. Hanza un Hanzas savienība ir jēdzieni, ar ko mūsdienās asociējas arī Latvijas pilsētas.

Hanza ir viens no spilgtākajiem Latvijas rietumnieciskās orientācijas simboliem. Pateicoties Hanzai, tās tirgotājiem un Hanzas kultūras izplatībai, Livonija faktiski tika “pieslēgta” intensīviem un nozīmīgiem Rietumeiropas kultūrtelpas procesiem. Hanza nav tikai vāciskais mantojums, tā ir arī Latvijas mantojuma sastāvdaļa, turklāt ļoti būtiska. Ne velti kāds Hanzas laika skaitāmpantiņš, līdz ar citām savienības pilsētām, lieliski raksturo arī Rīgu –

  • “Lībeka ir preču nams.
  • Ķelne ir vīna nams.
  • Braunšveiga ir ieroču nams.
  • Danciga ir labības nams.
  • Hamburga ir alus nams.
  • Magdeburga ir maizes nams.
  • Rostoka ir iesala nams.
  • Līneburga ir sāls nams.
  • Štetīna ir zivju nams.
  • Rīga ir kaņepāju un sviesta nams.
  • Rēvele ir vaska un linu nams.
  • Krakova ir vara nams.
  • Visbija ir piķa un darvas nams”.

Varētu šķist, ka Hanzas klātbūtne Rīgā mūsdienās nav jūtama. Taču tā ir paslēpusies zem bieza, gadsimtiem ilgi krāta kultūras slāņa, kura atsegšana ir vēsturnieku, arheologu un arhitektu uzdevums. Rīgas svētku un 41. starptautisko Hanzas dienu ietvaros sagatavotais pastaigu maršruts ved pa dažām Hanzas laika pēdām Rīgā un aicina uz ikdienā tik pierastajām vietām palūkoties citādāk un ieraudzīt šķietami piemirstās Hanzas atskaņas Rīgā.

Nr. 1. RĪDZENES UPE

Mūsdienās zudusī Rīdzenes upe bija nozīmīga Rīgas pilsētas vēsturē. Tā kopā ar Daugavu veidoja dabisko pilsētas aizsardzības līniju, kas vienlaikus pie Rīdzenes ļāva atrasties lībiešu un vācu krustnešu apmetnēm, kā arī veidoja seno Rīgas ostu, kurā piestāja pirmie Rīgā iebraukušie Hanzas tirgotāju kuģi.

Vēsturiski upe vecpilsētā plūdusi no Pulvertorņa pa Meistaru ielu, cauri Līvu laukumam, pa Kalēju un Minsterejas ielu (otrs krasts Riharda Vāgnera un Rīdzenes ielā), līdz ietecējusi Daugavā starp mūsdienu Mākslinieku namu un Wellton Riverside Spa viesnīcu. 

Pilsētai augot, upi pakāpeniski sašaurināja. 17. gs., izbūvējot jaunos Rīgas nocietinājuma vaļņus, Rīdzenes upe pārtapa par stāvoša ūdens grāvi, kas strauji aizsērēja. Stāvošais un stipri piesārņotais ūdens periodiski izraisīja smagas holēras epidēmijas vecpilsētā, tādēļ grāvi pamazām aizbēra, pilnībā tas tika izdarīts tikai 19. gadsimta 60. gados.  

Mūsdienās par Rīdzenes tecējumu Vecrīgā liecina ne tikai minētās ielas, bet arī Līvu laukuma bruģa un apstādījumu raksts – tas ieturēts viļņveida stilā.

Nr. 2. RĪGAS KUĢI

Hanzas pastāvēšanas laikā vispopulārākais tirgotāju kuģis bija koge. Tā lielā priekšrocība slēpās kuģa uzbūvē, jo tam bija plakans dibens, neliela iegrime, laba manevrētspēja un kravnesība līdz 200 tonnām, kas ļāva pārvadāt preces arī seklākos ūdeņos. Vēlāk, 15.–16. gs. mijā, koges pamazām nomainīja holkas.

Līdzīgi kā citiem Hanzas pilsētu kuģiem, arī Rīgas kuģiem bija sava atpazīšanas zīme – karogs. Līdz 16. gs. tas bija melns ar sarkanu krustu, 16.–17. gs. mijā zils ar dzeltenu krustu, bet kopš 1673. gada tāds kā mūsdienās – zili balts.

Rīdzenes upes trasē 20. gadsimtā vairākkārt veikti arheoloģiskie izrakumi. To laikā atrasti trīs nogrimuši kuģi, kas pazīstami kā “Rīgas kuģi”. Vislabāk saglabājušais atrasts 1939. gadā, taču tas Otrā pasaules karā laikā sadega. No šī kuģa, kam bija kogei līdzīga uzbūve, līdz mūsdienām saglabājies tikai priekšgals, pakaļgals un ķīlis.

Nr. 3. RĪDZENES OSTA

Vietā, kur mūsdienās atrodas Alberta laukums, viduslaikos Rīdzenes upe meta līkumu un pagriezās uz Daugavu, veidojot 30–50 metru platu un apmēram 4–5 metrus dziļu Rīdzenes ezeru tagadējās 13. janvāra ielas trasē.

Alberta laukuma apkārtnē Rīgas ezera krastos atradās senā Rīgas osta, kuru līdz 14. gs. beigām izmantoja arī Hanzas tirgotāji. Taču 15. gs. ostu pārcēla uz Daugavmalu, kur tā palika līdz pat 1944. gadam. 

Ostas pārcelšana galvenokārt notika divu savstarpēji saistītu iemeslu dēļ. Regulāri nostiprinot un labojot ostas piestātnes un krasta līniju, ezers pakāpeniski kļuva šaurāks. Tas vairs nebija piemērots Hanzas tirgotāju kuģiem, jo bija kļuvis par šauru, lai kuģi varētu apgriezties. 
Savukārt veco Rīgas ostu līdz pat 17. gs. sākumam izmantoja kā laivu un strūgu piestātni, kā arī nelielu ziemas ostu.

Nr. 4. RĪGAS SV. JĀŅA BAZNĪCA UN SV. JURA BAZNĪCA

Skārņu iela ir viena no tām ielām, kas Rīgas viduslaiku vēsturē ir īpaši nozīmīga. Šeit veidojās pirmā “vācu” mūra apbūve Rīgā, jo Sv. Jura baznīcas vietā kādreiz atradās pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils, bet Sv. Jāņa baznīcas vietā – pirmā Rīgas bīskapa pils. Savukārt teritorijā starp tām 14. gs. pārcēlās Sv. Gara konvents.

Ja Sv. Jāņa un pāri ielai esošajā Sv. Pētera baznīcas arhitektūrā ir nolasāmas Ziemeļvācijas Hanzas pilsētu arhitektūras jeb sarkano ķieģeļu gotikas ietekmes, tad Sv. Jura baznīcā to nevar pamanīt. Tas skaidrojams ar to, ka baznīca vairākkārt pārbūvēta, līdz 17.–18. gs. mijā pilnībā pielāgota noliktavas vajadzībām. Mūsdienās, kopš 1989. gada, tur atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Savukārt Sv. Jāņa baznīca būvēta 13.–14. gs. mijā, bet nopietni pārbūvēta 15.–16. gs., kad baznīca rietumu fasādē ieguva iespaidīgu un krāšņu vairākpakāpju zelmini, ietekmējoties no Hanzas pilsētās izplatītā stila.

Hanzas kontekstā Skārņu iela ir nozīmīga arī ar to, ka starp Skārņu ielu un Sv. Pētera baznīcu atradās pilsētas pirmais tirgus laukums.

Nr. 5. RĀTSLAUKUMS

Jaunais tirgus laukums, kas mūsdienās zināms kā Rātslaukums, šajā vietā atradies vismaz kopš 1339. gada. Tas, līdzīgi kā citās Hanzas pilsētās, strauji kļuva par pilsētas ekonomiskās un sabiedriskās dzīves centru. Tajā pirka un pārdeva preces, arī Hanzas tirgotāju ievestos labumus – sāli, garšvielas, audumus, metālus un to izstrādājumus, dažādus traukus, kā arī stiklu, papīru, vīnu, alu u. c. 

Tirgus laukums nepildīja tikai tirdzniecības funkciju, tas bija arī sabiedriskais centrs, un tajā spēlēja teātri, izziņoja svarīgākos rātes lēmumus, slēdza dažādus darījumus, notika dažādas svētku procesijas u. c. 

Pakāpeniski ap tirgus laukumu veidojās apbūve, kas pamazām reiz plašo laukumu sašaurināja. Tādēļ lika tirgus laukumu vēlreiz pārcelt, šoreiz vēl tuvāk Daugavai un Rīgas ostai – uz krastmalu. Tur tirgus atradās vismaz no 1571. gada līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem. 

Nr. 6. ROLANDA STATUJA

Rolanda statuju uzstādīšana pilsētu centrālajās vietās galvenokārt ir raksturīga Hanzas pilsētām. Pastāv uzskats, ka Rolanda statuja simbolizēja pilsētas neatkarību ar tirdzniecības un tiesu varas tiesībām. Statuju uzstādīšana Hanzas pilsētās popularitāti ieguva 14.–15. gs., un Rīga nebija izņēmums. Rolanda statuja pie Rātsnama stāvējusi vismaz kopš 1412.–1413. gada. To 1474. gadā nomainīja uz jaunu, kuru izgatavoja Rīgas kokgriezējs Jēkabs. Abas statujas bija izgatavotas no koka, bet līdz mūsdienām nav saglabājušās.

19. gs. otrajā pusē, kad Eiropā pieauga zinātniskā interese par Hanzas un viduslaiku vēsturi, daudzviet restaurēja un atjaunoja zudušās Rolanda statujas vēsturiskās tradīcijas dēļ. Arī Rīgā atjaunoja Rolanda statuju, kuru no smilšakmens 1896. gadā izgatavoja A. Folcs. Otrā pasaules kara laikā statuja cieta, tagad tā atrodas Sv. Pētera baznīcā, bet mūsdienās Rātslaukumā uzstādīta kopija.

 

Nr. 7. RĀTSNAMS

Rīgas rāte vadīja visus procesus pilsētā, rūpējās par pilsētas nocietinājumiem, uzlika nodokļus, slēdza diplomātiskas vienošanās. Pieaugot tirgotāju nozīmei un ietekmei pilsētas dzīvē, rātes sēdēs piedalījās arī Lielās ģildes pārstāvji, kuru viedoklis bija nozīmīgs. Turklāt nereti ģildes pārstāvji vienlaikus paši bija rātskungi. Rāte iesaistījās arī aizjūras tirdzniecības procesos.

Visbiežāk Hanzas dienas notika Lībekā, kurās pieņēma savienībai nozīmīgus lēmumus un vienošanās. Pieņemtos lēmumus fiksēja oficiālā dokumentā jeb recesā, kura norakstus nogādāja pilsētu rātēs. Pieņemtie lēmumi stājās spēkā tikai pēc apstiprināšanas attiecīgās pilsētas rātē. Ja rātskungi uzskatīja, ka lēmums neatbilst pilsētas interesēm, tas netika ievērots. 
Nekādas tiešas sankcijas par neierašanos uz sanāksmi un par atteikšanos apstiprināt tās lēmumus pilsētai un tās tirgotājiem nedraudēja. Pilsētu delegātu nosūtīšana dalībai Hanzas sanāksmēs bija dārga, tāpēc tās apmeklēja tikai lielāko, tirdzniecībā aktīvi iesaistīto pilsētu rātskungi.

Nr. 8. SVARU MĀJA

Neatņemama tirgus laukuma sastāvdaļa bija Svaru māja. Tajā svēra, mērīja un apstiprināja visas pilsētā ievestās un izvestās preces. Taču ne visur Hanzā mēri un tilpumi bija vienādi, bieži vienāds bija tikai nosaukums. Piemēram, auduma mērs olekts Lībekā un Rīgā bija atšķirīgs – Lībekā tas bija ap 57 cm, bet Rīgā – ap 53 cm. Tāpēc Svaru māja bija nozīmīga, – tajā fiksēja dažādos mērus attiecībā pret Rīgas svaru un mēru etaloniem, tādējādi pasargājot tirgotājus un pircējus no krāpniecības.

Rīgas tirdzniecībā lielākie svaru mēri bija viens birkavs (ap 167 kg) un viens lasts (ap 2052 kg), kas teorētiski bija vienāds visās Hanzas pilsētās. Šajos mēros mērīja Rīgas galvenās eksportpreces, piemēram, linu, kaņepājus, vasku, sveču taukus u. c., bet pastāvēja arī mazāki svara, garuma un tilpuma mēri.

Viduslaikos Svaru māja, iespējams, atradās blakus Melngalvju namam kreisajā pusē, bet droši zināms, ka vēlāk tā uzbūvēta vietā, kur mūsdienās aptuveni atrodas Latvijas Okupācijas muzeja vecā korpusa gals.

Nr. 9. MELNGALVJU NAMS

Melngalvju namu jeb Jauno namu 14. gadsimta 30. gados cēla Rīgas rāte. Ēku izmantoja dažādas organizācijas savā sabiedriskajā dzīvē – Lielā ģilde un 1416. gadā izveidotā Melngalvju brālība, kurā apvienojās neprecētie ārzemju tirgotāji, zeltkaļu zeļļi un jūrasbraucēji. 
Jauno namu par Melngalvju namu sāka dēvēt tikai 17. gs. nogalē, kad Melngalvju brālība kļuva par vienīgajiem ēkas īrniekiem, bet namu īpašumā tā ieguva 1713. gadā. Vienlaikus ar sabiedriskās dzīves centra funkciju, nams bija arī noliktava, jo pagrabā un pēdējos stāvos brālības tirgotāji mēdza uzglabāt savas preces. 

Melngalvju nama arhitektūra pilnībā atbilst Ziemeļvācijas Hanzas pilsētu sabiedrisko ēku stilam, arī šeit izmantots sarkano ķieģeļu gotiskais stils. Nams vairākkārt pārbūvēts un uzlabots, tādējādi tajā nolasāmi arī citi arhitektūras stili. 

Otrā pasaules kara laikā Melngalvju namu sagrāva un atlikušos mūrus nojauca. 20. gadsimta 90. gadu sākumā ēkas teritorijā veikti vērienīgi arheoloģiskie izrakumi, bet nams atjaunots desmitgades beigās, izpildot tā mūros reiz rakstīto vēlējumu – “Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs”.

 

Nr. 10. RĪGAS MONĒTU KALTUVE

Norēķināšanās par precēm visā Hanzas ekonomiskajā telpā nebija vienāda. Nozīmīgākās Hanzas pilsētas, kas atradās Ziemeļvācijā, izveidoja Vendu monētu savienību (1379–1569), kurā lietoja pēc vienas sistēmas kaltas monētas. Tās lielākoties izmantoja norēķinos savienības ietvaros un ar Vidusjūras reģiona tirgotājiem.

Turpretī ar Livoniju Hanzas tirgotāji par precēm turpināja norēķināties barterā, lai gan 14.–15. gs. mijā Livonija faktiski pieskaņojās Vendu monētu savienības sistēmai un kala Lībekas tipa feniņus, taču šīs monētas bija paredzētas iekšējai apgrozībai, nevis tirdzniecības darījumiem. 
Vēlāk, kad Eiropā palielinājās sudraba ieguve, Hanzas tirgotāji arī Livonijā lielos darījumus biežāk slēdza, izmantojot sudrabu uz svara, retākos gadījumos pat zelta monētas, piemēram, Nīderlandes dukātus un vācu zemju guldeņus.

 

Nr. 11. LIELĀ ĢILDE

Viduslaikos vietējie tirgotāji apvienojās īpašās brālībās savu interešu un tiesību aizstāvēšanai. Rīgas tirgotāji apvienojās Sv. Marijas jeb Lielajā ģildē, kas kopš 1354. gada līdz ar Rīgas rāti bija galvenā organizācija pilsētā. Visi lēmumi, kas skāra Rīgas tirdzniecību (ne tikai ar Hanzu) un pilsētas attīstību, tika pieņemti Lielās ģildes Minsteres istabā. Tādēļ to var pamatoti dēvēt par svarīgāko telpu viduslaiku (ne tikai) Rīgā. Arī pēc Hanzas Lielā ģilde savu ekonomisko un politisko ietekmi pilsētas dzīvē nezaudēja.

Mūsdienās esošā Lielās ģildes ēka ir vecās ēkas kapitāla pārbūve, kas veikta 19. gs. vidū pēc arhitekta H. Šēla projekta. Izvēlētais Tjūdoru neogotikas stils nebija nejaušs, jo nams pilsētas turīgāko vācbaltiešu un ģildes locekļu izpratnē tika atjaunots tādā izskatā, kādā tie iedomājās izskatāmies nozīmīgu un vēsturisku viduslaiku celtni. Nama pārbūves laikā oriģinālā izskatā saglabāja tikai divas telpas – Minsteres istabu un t. s. Līgavas kambari.

Nr. 12. MAZĀ ĢILDE

Viduslaikos, līdzīgi kā vietējie tirgotāji, arī amatnieki apvienojās brālībās savu interešu un tiesību aizstāvēšanā. Vietējiem Rīgas amatniekiem tā bija Sv. Jāņa jeb Mazā ģilde, kas kopš 1352. gada kļuva par svarīgāko Rīgas amatnieku organizāciju. Kopā ar Lielo ģildi arī šī amatnieku organizācija ieņēma nozīmīgu lomu Rīgas ekonomiskajā un politiskajā dzīvē.
Šādas amatnieku organizācijas Hanzas pilsētās, domājams, arī Rīgā, iesaistījās tirdzniecībā, izgatavojot dažādus sadzīves priekšmetus un greznumlietas eksportam. Tā saucamie Hanzas trauki jeb Ziemeļvācijas pilsētām raksturīgie trauki bija izplatīti visā Hanzas ekonomiskajā un kultūras telpā. Izņēmums nebija arī Rīga, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos iegūtie priekšmeti.

Mūsdienu esošā Mazās ģildes ēka būvēta 19. gadsimta 60. gados pēc arhitekta J. D. Felsko projekta, sekojot Lielās ģildes pārbūves piemēram.

 

Nr. 13. RĪGAS RĀTSNAMA VĪNA PAGRABS

Vīns Eiropas ziemeļu daļā bija ekskluzīva un dārga prece. To Rīgā importēja no mūsdienu Reinzemes, Francijas, Itālijas u. c. vietām. Rātskungi vīnu cēla galdā dzīrēs, atzīmējot svarīgus notikumus un lēmumus.

Viduslaiku pilsētās rātēm mēdza piederēt vīna pagrabi, kur uzglabāja rāšu iegādāto vīnu. Rīgas rāte nebija izņēmums, un zināms, ka tai šāds pagrabs piederējis vismaz kopš 1293. gada, bet Tirgoņu un Krāmu ielas krustojumā tas atradies vismaz kopš 1334. gada līdz pat 17. gs. sākumam, kad rāte pagrabu un ēku pārdeva kādam Rīgas pilsonim.

19. gs. virs bijušā vīna pagraba uzbūvēta jauna ēka, bet pirms Otrā pasaules kara vīna pagrabs izmantots kā malkas tirgotava. Kara laikā šī ēka sagrauta un pagrabs aizbērts, bet 20. gadsimta 60. gados atrakts, veicot arheoloģisko izpēti. 

Mūsdienās Rīgas rātes vīna pagraba vietā atrodas tematiskais viduslaiku restorāns Rozengrāls

 

Nr. 14. RĪGAS DOMS

Hanzas pilsētas ainava nebija iedomājama bez pilsētas galvenās kulta celtnes. Tā reprezentēja ne tikai konkrētās pilsētas piederību kristīgajai kultūras telpai, bet arī apliecināja tās statusu un turību. Sv. Marijas baznīca jeb Rīgas Doms jau kopš 13. gs. uzskatāms par pilsētas iespaidīgāko arhitektonisko simbolu. Baznīcas celtniecība sākta ne vēlāk par 1211. gadu un kā bīskapa rezidence kopā ar klostera telpām tā veidoja kompleksu, kas iemiesoja garīgu un laicīgu autoritāti par norisēm pilsētā.

Hanzas telpā paraugs reliģiskajām būvēm bija grandiozais Lībekas Doms. Rīgas ciešie sakari ar šo vadošo Hanzas pilsētu izpaudās arī arhitektūrā, izvēloties Rīgas Doma plānojuma un tehniskā risinājuma līdzību tieši Lībekas Domam. Plānotā divu torņu smaile Rīgā, līdzīgi kā tas bija Lībekas Domam, tomēr palika tikai arhitektu plānos. Turpmākajos gadsimtos Rīgas Doms pārbūvēts un restaurēts, taču vienmēr saglabājis savas sendienu arhitektoniskās iezīmes, kas tieši saistās ar Hanzas laikmetu Rīgas vēsturē.

 

Nr. 15. VECĀKAIS NO “TRĪS BRĀĻIEM”

Ziemeļeiropas Hanzas pilsētās izplatītas bija gotiskā stilā ieturētas pilsoņu dzīvojamās ēkas. Gotiskās arhitektūras pazīšanās zīmes bija vairākpakāpju zelminis, smailloka arkas nama fasādē (nišās un durvju ailās), kā arī šaurie logi un liela fasāde.

Nozīmīgs vēstnesis par viduslaiku Hanzas Rīgu ir nams Mazajā Pils ielā 17. Ēkas celtniecība sākta 15. gs. beigās, un tā ir vissenākā mūra dzīvojamā ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Šis nams kopā ar blakus esošajām veido dzīvojamo ēku ansambli “Trīs Brāļi”, kas sniedz ieskatu tipiskā viduslaiku apbūvē, kura bija raksturīga arī citās lielākās Hanzas pilsētās – cieši blakus celtas ēkas ar laikmetam raksturīgu fasādes risinājumu. Ēka vairākkārt pārbūvēta un tā vairākās paaudzēs piederējusi kādai maiznieku dzimtai. Mazās Pils ielas 17. nams restaurēts 20. gadsimta 50. gados, kad tas līdz ar citiem elementiem atguva arī savu gotisko zelmini ēkas fasādē.

 

Nr. 16. ALDARU IELA

Rīgas vēsturē nozīmīgi bija arī krievu tirgotāji, kuri pilsētā aktīvi darbojās vēl pirms Hanzas laika. Arī krievu tirgotājiem Rīgā bija sava sēta ar noliktavām, dzīvojamajām un administratīvajām ēkām un Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu. Ielu, kas veda gar sētu, viduslaikos sauca par Krievu ielu (tagad Aldaru iela). Krievu sēta izveidojās 13. gs. pirmajā pusē, kad starp Rīgu, vācu un krievu tirgotājiem pastāvēja tirdzniecības līgums par brīvu un vienlīdzīgu tirdzniecību visā Daugavas tirdzniecības ceļā. Taču pēc Rīgas iestāšanās Hanzā pilsēta šīs tiesības ierobežoja, kļūstot par obligātu vācu un krievu tirgotāju starpnieku. Galvenās krievu tirgotāju preces bija vasks, metāli, dažādas kažokādas, rotaslietas u. c. Krievu sēta pastāvēja līdz 1588. gadam, kad to likvidēja un pārcēla ārpus pilsētas nocietinājumiem. Līdz mūsdienām no vēsturiskās Krievu sētas apbūves virs zemes saglabājusies 15. gs. celtā un vēlāk pārbūvētā ēka Aldaru ielā 11.

 

Nr. 17. LATVIJAS MĀKSLAS AKADĒMIJA

Eiropā, īpaši Vācijā, 19. gs. otrajā pusē vēsturnieku zinātnisko interesi arvien vairāk izpelnījās Hanzas savienība. Neatpalika arī arhitekti, kuri jaunceļamās ēkas veidoja ar atsauci uz pagātnē esošiem arhitektūras stiliem, īpaši gotiku. 19. gs. beigās Rīgas biržas iecerēs bija izveidot jaunu mācību iestādi ar komercnovirzienu. Sekojot Eiropas tendencēm, jaunās skolas eksterjeram vajadzēja simboliski atgādināt par Rīgas pilsētas senajām tirdzniecības tradīcijām. Izvēlētais ēkas arhitektūras stils (neogotika) un detaļas, kas savulaik bija Hanzas pilsētās izplatītā sarkano ķieģeļu apdare, saistīja tolaik strauji augošo moderno industriālo pilsētu ar Hanzas laikmetu viduslaiku Rīgas vēsturē. Pēc arhitekta V. N. Bokslafa projekta būvētā ēka par Rīgas biržas apvienības komercskolas mājvietu kalpoja līdz 1915. gadam. Starpkaru posmā ēkā atradās Rīgas pilsētas vācu ģimnāzija, vēlāk Rīgas pilsētas Olava komercskola. Kopš 1940. gada oktobra ēkā atrodas Latvijas Mākslas akadēmija.

 

Nr. 18. HANZAS IELA / HANZAS LAUKUMS

Laikmeti mainījās, bet nemainīga palika Rīgas piesaiste Rietumu kultūras telpai, ko lielā mērā veidoja arī Hanzas mantojums. 19. gs. interese par Rīgas Hanzas vēstures posmu ieguva nozīmīgu lomu pilsētas identitātē. Tika radīti viduslaiku elementi pilsētvidē (jau iepriekš minētās Lielās un Mazās ģildes ēkas), kā arī publicēti dažādi vēstures avoti. Rīga 1901. gadā vērienīgi svinēja savu 700. jubileju, kuras laikā pilsētas ziemeļos atklāja jaunu ielu, dodot tai Hanzas ielas vārdu. Šī iela savienoja pilsētas ostas teritoriju ar jauno Rīgas Preču staciju, saistot seno jūras tirdzniecības arodu ar moderno laikmetu, proti, preču tirdzniecības plūsmu pa dzelzceļu. Līdzās ielai pie ostas iekārtoja arī jaunu laukumu, kuru nosauca par Hanzas laukumu. Ar šādu nosaukumu tas pastāvēja līdz 1931. gadam, kad to pārdēvēja par Vašingtona laukumu, jo tolaik netālu atradās ASV vēstniecība. Salīdzinoši īsu laiku pie Rīgas Preču stacijas darbojās arī Hanzas tirgus, kuru likvidēja 20. gadsimta 30. gadu sākumā.

 

Nr. 19. HANZAS PERONS

Hanzas vārds, gluži kā Rīgas sendienās, arī mūsdienās un nākotnē saistīs pilsētu ar Rietumeiropas vērtībām, tās ekonomisko un kultūras telpu. Mūsdienās bijusī Rīgas Preču stacijas teritorija gar Hanzas ielu pilsētplānotāju, attīstītāju un pilsētas vadības lokā ieguvusi zīmīgu nosaukumu “New Hanza”. Tā saistās ar jaunas, modernas un eiropeiskas dzīves telpas iekārtošanu ar plašām biroja un dzīvojamām ēkām, kā arī kultūras aktivitātēm.
Pirmie soļi jau šajā virzienā ir sperti. 2019. gada augustā atklātais kultūras un izklaides centrs “Hanzas Perons” veidots ēkā, kas vienīgā (celta 1903. gadā) ir saglabājusies no kādreizējā Rīgas Preču stacijas noliktavu ēku kompleksa. Nosaukums “Hanzas Perons” ir simbolisks, kas ietver vairākas lietas – Rīgas pagātni, tagadni un ceļu uz nākotni.

 

Materiālu sagatavoja Rūta Sauja sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un vēsturnieku Mārtiņu Vāveri.

Pēc maršruta iziešanas / informācijas izlasīšanas ir iespēja piedalīties arī sevis pārbaudes jautājumu–atbilžu uzdevumā. Ja vēlies, apskaties un aizpildi to, spiežot ŠEIT

Apmeklētāju ievērībai

Pasākuma norise tiks fotografēta un filmēta. Ar savu ierašanos pasākumā, Jūs sniedzat piekrišanu savu personas datu apstrādei.

Organizatori
Union of Cities The Hansa
Šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Sīkdatnes Tev ļauj droši piekļūt lapai, bet mums – analizēt lapas apmeklējumu un uzlabot tās darbību.